Sniegā nesalst tikai nāvei. Jorgs Maurers

“Uz apledojošā pakalna viņi bija nedaudz atpūtušies, nomezdami savas nelielās, vieglās mugursomiņas uz zemes. Vai viņi bija izbaudījuši pirmatnējā šļūdoņa ainavu vai tomēr centās noorientēties? To no pēdām nevarēja nolasīt. Pagriezienu un pēdu jūklī nebija redzamas nekādas norādes par ļaundariem, nevienas tabakas šķieznas, nevienas maizes drupačiņas. Pēc īsas atpūtas bez smēķēšanas un uzkodām viņi devās tālāk tai pašā tempā, atkal blakus, uz dienvidrietumiem, arvien augstāk un augstāk, pretī saulei. Taisnā ceļā slazdā.”

Domāju, ka šis ir īpašs kriminālromāns. Esmu pieradusi, ka lūk ir noziegums, lūk izmeklētājs ar savu komandu, pārējie personāži, kas kaut kādā mērā ir saistīti ar šo notikumu. Te pati sižeta līnija ir neparasta - Ziemassvētku vakarā visi gaida notiekam brīnumus, bet šoreiz policijas komisāra kalnu mājiņā notiek nelādzīgs brīnums – izmeklētāju nodaļas ballītē ielaužas noziedznieks, kurš draud visu uzspridzināt. Noziegums gandrīz izdodas – māja nodeg, apkaime izpostīta, tomēr, pateicoties nodaļas darbinieku saliedētajai rīcībai un pašaizliedzībai, cilvēki bojā neaiziet. Kā man likās, grāmatas autors to visu uzrakstījis  ar zināmu humora devu. Un vēl, kriminālromāns, kurā nekas un neviens nav gluži tāds, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Lasīt bija ļoti jautri, laba grāmata ziemas garajiem vakariem.