Nupat bija rīts. Uldis Zemzaris

“Ja sirds pilna, tad vārdi rodas, un viss! Reiz sāku ar satīriskiem stāstiņiem un jokiem, kuru padomjlaikā netrūka, taču šodien mans humors kaut kur pazudis. Jo saimnieko latvieši - un tie vairs nav joki..."

Šī nu būtu tā grāmata, ko, ja tā varētu teikt, ir klājusi putekļu kārta manā grāmatu plauktā. Kam būtu jāsakrīt, lai tā pēkšņi iekrīstu acīs tai grāmatu virknē. Pāršķirstu, lasīt vai nelasīt, kas nu te varētu būt tāds interesants. Uldis Zemzaris (1928–2022) – gleznotājs un rakstnieks. Šajā grāmatā ietilpst trīspadsmit starp 1965. un 2010. gadu tapuši sacerējumi. Aizrāva, pirmkārt, tajā ir daudz par to dzīvi, kura mums ir tāla un sveša, bet ne mazāk interesanta. Mākslinieks, vecs vīrs, kas jauno laiku pasauli ne nu īsti saprot, nedz arī grib to saprast, šķendējas par pašreizējo un apmīļo agrāko, vairs neatsaucamo laikmetu un tas uzrakstīts skaistā, krāsainā valodā. Vēlaties zināt, kāpēc kokiem bagātajā Latvijā nav attīstījusies koktēlniecība? Vai zinājāt, ka „pie jūrmaliekiem tā pieņemts, ka tūlīt pēc pirmā viesību azaida visi iet staigāt gar jūru”? Kā topošs gleznotājs var lietderīgi pavadīt laiku, braucot vilcienā? Vai zināt, kāds augs labi noder pretžultsakmeņiem? Un vēl šis apceres par Endzelīnu, Leo Kokli, par savu sievu Līviju,  Māri Liepu un viņa bērniem, selekcionāru Pēteri Upīti u.c., tas viss savijās tādā līriskā ar humoristisku piedevu kopumā. Aizraujoši un interesanti.