Mīļotā. Tonija Morisone

Tā ir ļoti savdabīga grāmata. Kā Tonija Morisona pati saka kādā intervijā - Pat ja tas ir kāds otrā plāna tēls, es mēģinu saklausīt tā sakāmo, kas varētu palikt atmiņā. Par tiem rakstot, tie nudien laidelējas pāri galvai kā spoki vai dzīvi cilvēki. Sīki es tos neaprakstu, tikai lielos vilcienos. Jūs nebūt neuzzināt, cik kurš ir garš, jo man negribas piespiest lasītāju redzēt to, ko redzu es. Tas ir kā bērnībā klausīties radio. Kā klausītājai man bija jāpalīdz papildināt visas detaļas. Radio teica „zils”, un man bija jāiztēlojas, kādā tonī zils. Vai arī par kaut ko tika teikts, ka tas ir tā un tā, un man tas bija jāredz. Tā ir piedalīšanās.  Un tā mēs piedalāmies dziļi filozofisku cilvēcisko vērtību meklējumos,  kas aizvedīs uz 19. gadsimta Ameriku. Romāna darbība risinās mājā, kurā spokojas ne vien mātes izmisuma nogalināta bērniņa gars, bet neskaitāmajas noklusētas, neizstāstāmas, pusaizmirstas, bet reizēm pavisam skaidri apzinātas traģēdijas. Kā tāla atbalss darbu caurvij filozofiski jautājumi: ko nozīmē brīvība? vai cilvēkam ir tiesības lemt otra likteni? vai ciešanas attaisno grēku? vai grēku attaisno mīlestība? Kā bija lasīt šo grāmatu viegli vai grūti? Asociācijas, smeldze un atkal, kā savā Nobela prēmijas uzrunā teica Tonija Morisone - Valodas spēks un svētība slēpjas tās tiecībā pēc neizsakāmā. Lai kāda tā būtu - krāšņa vai vienkārša, savpatīga vai plosīga, vai svētumus noliedzoša, skaļš smējiens vai kliedziens bez alfabēta, sevišķi izvēlēts vārds vai klusums - nepaverdzināta valoda tiecas uz zināšanu, nevis uz tās sagraušanu.