Kolibri. Sandro Veronēzi

"Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi. [..] Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski.”

Šī grāmata manā skatījumā ir kā puzle, kas saliekas kaut kādā īpašā rakstā, veidojas mozaika, kura veidota no gabaliņiem un šo to īpašās formas ir tādas haotiskas, lēkajošas no viena laika perioda otrā, te senākā, te nesenā.  Stāsts ir par cilvēku Marko Karrera, kurš mīl un cieš, izbauda un „visus spēkus velta tam, lai dzīves vētrās noturētos kājās.” Gluži kā kolibri, kam jāvicina spārni 70 reizes sekundē, lai vēja pūsmā noturētos uz vietas. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Nepretoties. Nebēgt. Romāna sižetā mūs mētā turp un šurp pa Marko bērnību, jaunību un mūža nogali. Marko stāstījums ievīts gan vēstulēs, gan telefona sarunu transkriptos un vienkārši tēla atmiņu plūdumā. Tas ir ceļojums viena cilvēka un viņa paplašinātās ģimenes stāstā caur dažādām slimībām, pašnāvībām un dieva dāvanām.