Keiko. Džeimijs Fords

“Kad Henrijs pagriez;as, viņam aiz muguras stāvēja Keiko. Tā pieaugusī sieviete, par kādu bija kļuvusi Keiko - māte, atraitne, māksliniece -, un sniedza viņam glāzi ledusaukstas zaļās tējas ar medu un ingveru. Tā nu tur viņi stāvēja, smaidīdami viens otram pretī, kā to bija darījuši jau pirms daudziem gadiem, stāvēdami katrs savā pusē žogam.”

Mani saistīja grāmatas vāciņš, tāds trausls, maigs zīmējums un lakoniskais grāmatas nosaukums Keiko. Uzreiz nāk prātā, kaut kas romantisks, skaists, brīnišķīgi gaišs un smeldzīgs . Un tāds nu ir šis stāsts, stāsts kas skan kā melodija, kā sirds dziļumos dzimušas mīlestības radītās smeldzīgās ilgas. Ir 1986. gads, un Henrijam ir piecdesmit seši gadi, kad viņš atkal stāv pie viesnīcas “Panama”. Nē, Henrijam ir divpadsmit un viņš pirmo reizi uzaicinājis Keiko uz randiņu. Vai varbūt trīspadsmit un viņi tikko ir pirmo reizi skūpstījušies? Sešpadsmit, kad Henrijs vēlējās Keiko precēt? Šodien tas liekas kā sapnis, tāls sapnis, kurš sen pagājis... Vai tomēr ne? Vecajā viesnīcā, iespējams, glabājas kas vairāk par atmiņām.