Draigi, mīļākie, šokolāde. Aleksandrs Makkols Smits

“Tā nu šī dzīve ir iekārtota, un viņa centās dzīvot un justies tik labi, cik iespējams, jo uzskatīja, ka tāds ir ikviena morālais pienākums, ja vien cilvēks tic, ka viņam ir pienākumi pašam pret sevi, un Izabella tam ticēja. Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.”

Šī grāmatiņa manu uzmanību saistīja ar vāka noformējumu. Tāds vilinošs, te nu būs kaut kas viegls, parasta intriga, kas sākās kādā franču kafejnīcā utt. Romānu darbība notiek Edinburgā un tā galvenā varone ir Izabella – filozofijas žurnāla redaktore pēc četrdesmit, kurai vienmēr it kā nejauši gadās satikt cilvēkus ar problēmām, iekļūt mīklainās situācijās un tās risināt. Viņa ir apveltīta ar asu prātu un profesijai atbilstošu filozofisku domāšanu. Kaut gan jaunībā piedzīvojusi neveiksmīgas laulības, pašlaik jūtas laimīga savā dzīvesveidā un arī viņas materiālais stāvoklis, no mātes mantotās akcijas, ļauj viņai strādāt mīļoto darbu, tas ir neiespringt par naudu. Kādu dienu viņa satiek vīrieti, kuram ir pārstādīta sirds un šo cilvēku moka atmiņas, kas, viņaprāt, nemaz nav viņa paša un nav arī ar prātu izskaidrojamas. Izabellu tas ieinteresē, un viņa aizrautīgi uzsāk izmeklēšanu. Bet, tomēr, šis nav klasisks detektīvstāsts, jo stāsta tuvplānā dominē pašas Izabellas dzīve. Un vēl, šis stāsts ir izstāstīts ar zināmu humora devu, asprātīgi un ņemot vērā to, ka Izabella kā filozofe daudz prātuļo par dažādām dzīves parādībām,  tas arī lasās ar ļoti lielu interesi.