Vēja vārds. Patriks Rotfuss
Tiem, kas nekad nepārstāj ticēt maģijai
Es jums pastāstīšu kā smaržo "Vēja vārds". Pēc lapām, ko nopūtis rudens vējš un izmazgājis lietus. Pēc ādas, kuras nenosakāmais vecums glabā saldenumu, kuram gribas piekļaut degunu. Pēc āboliem, kraukšķīgiem un saldskābiem, kuros iekožoties, sula notek līdz pat zodam. Pēc vēlīnajām vīnogām, kuras savos caurspīdīgajos vēderos uzsūkušas atvasaras saules starus. Un mazliet pēc sudraba, tik metāliska un cieta. Kausa medalus, kura saldais rūgtenums nosēžas uz aukslejām. Cietā siera kūts pilnīgās smaržas. Tintnīcas, no kuras tikko izņemts spalvas gals.
Vēja vārds smaržo pēc 736 lapaspusēm, kurās noķerti tūkstošiem vārdu, kas slēpj sevī izcilu Stāstu. Stāstu ar lielo burtu, tādu, kas liek turēt vaļā acis ar pēdējiem spēkiem nakts melnumā, lai tikai izlasītu vēl pāris lapaspuses, pāris rindiņas. Kvouta, noslēpumainā “Ceļakmens” viesnīcnieka, svešinieka, kurš ieradies no tālienes, stāstu. Kura spēkos vienlaikus ir spēja piepildīt telpu ar vārdu maģiju un sastindzināt ar biedējošu klusumu. Kura stāstā ir tik daudz kāpinājumu, spriedzes un pagriezienu, ka tas pielipina gluži kā medus. Tavas ausis grib dzirdēt vēl, acis skriet ātrāk pār rindiņām un prāts mesties neierobežotajā iztēles pasaulē, lai tikai iegrimtu "Vēja vārdā".