Tālie tēvi. Marina Žarre

Cenšos būt viņai uzticīga un ievērot noteikumus. Taču  ar noteikumu ievērošanu man diez ko neveicas, un es bieži kļūdos. Aiz galvenā noteikuma slēpjas citi - neizteiktie, un, ja tie visi netiek uzminēti, nekas nesanāk arī ar pirmo un galveno. Atgriezusies mājās un visu apskraidīdama, māte uz mani sakliedz. Mana māsa noteikumus ievērot cenšas daudz mazāk nekā es, taču laikam ir izpratusi tieši tos otrus - neizteiktos noteikumus, kuri nezin kā beigās allaž izrādās paši svarīgākie. 

Šis grāmatas vāks ir tiešām fascinējošs. Asociācija ar kādam bērnības atmiņām, kaut kas noslēpumains un tāls. Un vēl, izrādās, ka Marina Žarre ir dzimusi Rīgā, kur pavadījusi pirmos dzīves desmit gadus un šis fakts, zināmā mērā, idenficēja mani ar autoru. Šī iespaidīgā autobiogrāfija ir vienlaikus mīlestības vēstule mazliet greizai, sen zudušai bērnībai un sievietes iekšējās pasaules topogrāfiskā karte, kurā atainoti identitātes meklējumi - tā teikts grāmatas anotācijā. Nezinu, vai par šo grāmatu var patiesāk pateikt kā to izdarījusi  Ārija Vāciete savā Facebook ierakstā - Šis stāsts ir par pieaugšanu, par ceļu no pirmajām bērnības atmiņām līdz novecošanas faktam. To varētu saukt par dvēseles autobiogrāfiju un tur ir viss– greizsirdība, sarežģītās attiecības ar māti un māsu; vajadzība iederēties un atklāsme, ka tas neizdodas; tad vēl liels baiļu kokteilis – bailes pazust, bailes pieaugt, bailes no dieva, bailes būt ārpus, bailes izdarīt nepareizi. Un atklāsme, ka nav jau no kā bīties, ka tas viss pieder pie dzīves, ka to visu vajag, pat ja esi jutusies neiederīga, nepiemērota un bez iedrošinājuma.