Stikla bērns. Mārja Kangro

“Es biju redzējusi nāvi, biju atradusi mirušo. Es nebiju piedalījusies kaujās, nebiju atradusies apšaudē, nebiju bijusi ne karagūstekne, ne ķīlniece, ne koncentrācijas, ne bēgļu nometnē. Vai drausmīguma reitingu tabulu būtu mainījusies, ja man būtu bijušas visas šīs pieredzes? Vai tā varētu mainīties? Pašlaik biju pārliecināta, ka jebkurā brīdī mainītu akrāmijas pieredzi pret kaujas pieredzi. Riskēšana ar nāvi - kāda runa? Ko nozīmē aiziet bojā sāpēs salīdzinājumā ar to, ka jāiznesā un (sāpēs) jānogalina bērns ar attīstības traucējumiem.”

Drosmīga grāmata, spēcīga, sāpīga un pārdomas raisoša. Tā ir sarakstīta dienasgrāmatas formā un  aptver laika periodu no 2014. gada pavasara līdz 2015. gada sākumam. Tie ir autores personīgie, traģiskie pārdzīvojumi, kas sasaucas ar viņas pieredzēto Maidana laikā Ukrainā, kas kalpo kā papildu ilustrācija cilvēka dzīves trauslumam un neaizsargātībai. Šajā eksistences lūzuma brīdī Mārja Kangro risina sabiedrībai neērtus un sarežģītus jautājumus – kāds ir dzīvības vērtīgums pret dzīves kvalitāti situācijā, kad tavs bērns ir bezsajūtu būtne – apmēram kā istabas augs vai amēba?