Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte

“Kad es atkal ieraudzīju Sanmikelu, man tā likās skaistāka nekā jebkad. Nams mazs, istabu arī maz, toties jo daudz lodžiju, terašu un lapeņu, lai skatītos jūrā, saulē un mākoņos, – dvēselei vajag vairāk telpas nekā miesai.”

Brīnīšķīgs stāsts, kurā ar īpašu valdzinājumu, dziļu sirsnību un smalku humoru autors atklāj sevi kā fascinējošu un gudru ārstu, pārliecinātu dzīvnieku aizstāvi, sapņainu romantiķi un nepārspējamu cilvēka dabas pazinēju, Parīzes un Romas tā laika sabiedrības vērotāju, kā arī izmantojis vēsturiskus un sadzīves aprakstus par dievišķīgi skaisto Kapri salu un Sanmikelas kapelu. Stāsts par vēlmi pēc miera apdvesta zemes stūrīša, kur pavadīt laiku prom no smacīgajām pilsētām, no lielpilsētu ļaužu samākslotības un nervozitātes, no mūžīgās steigas.