Staļina govis. Sofi Oksanena

Romānā darbība notiek trīs laikos: nosacītās mūsdienas, galvenās varones bērnība − 80. gadu sākums un padomju pēckara laiks. Tas ir stāsts par triju paaudžu sievietēm Sofiju, Katarīnu un Annu kuru likteņi saistīti gan ar komunisma laiku Igaunijā, kapitālismu Somijā, gan abiem paralēli. Es nekad nebiju par Igauniju domājusi no Oksanena rādītā rakursa, jo mūsu vidē igauņi lielākoties tiek pozicionēti kā vēso kaimiņu nācija, kam izdevies “tīģera lēciens”. Arī padomju laikos igauņiem bija Olimpiāde, kosmonautu ievārījums tūbiņās, labākas skolas formas un apskaužama noturība pret krievu valodu. Taču Oksanenas romānā Igaunija ir valsts, uz kuru somi brauc piedzerties pa lēto, spekulē ar apģērbu un apaviem, un visas igaunietes viņiem ir “krievu maukas”. Būtībā igauņi ir somu neveiksmīgie radi, kam nav bijis sava “Ziemas kara” un nosargātas neatkarības. Taisnības labad jāsaka, ka Oksanena nav laipna arī pret somiem, jo sievietes šeit ir pelēkas, plakanas un staigā tikai biksēs, savukārt vīrieši ir lauvas tikai savas igauņu/krievu mīļākās apskāvienos. Oksanena meistarīgi un nepielūdzami atklāj strikto šķīrumu starp Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīm, spēku, kas piemīt kauna sajūtai un piederībai “otrajai klasei”, kā arī nemitīgo cīņu - būt sievietei.