Septītā tikšanās. Herbjorga Vasmu
Es ticu dvēseļu radniecībai
Pietiek ar vienu tikšanos, lai tās pēc tam tiektos pretī par spīti attālumiem, par spīti jebkādiem šķēršļiem. Tikai savienojoties, tās iegūst mieru un gribas to saut maģiskajā vārdā - par mīlestību. Norvēģu autorei Herbjorgai Vasmu savos darbos izdodas uztausīt un smalki smeldzīgā veidā aprakstīt dvēseļu savstarpējās tiekšanās ceļus. “Dinas” triloģija, “Simts gadi” - šīs grāmatas ir man iemīļotas un tuvas, tāpēc ar lielu interesi ieniru pirmajā autores romānā par mūsdienām “Septītā tikšanās”. Kāda bauda ir lasīt Vasmu, šīs lieliskās stāstnieces skandināviski skarbo, bet patieso stilu. It kā kāds tev durtu sirdī ar ledusaukstu lāsteku - lūk, tā es jūtos lasot Vasmu. Gorms satiek Ruti bērnībā, pēc kritiena no divriteņa, kad pirmoreiz ieskatās acīs meitenei, kas piesteigusies palīgā. Dvēseles no šī brīža ir satikušās, bet paies vēl daudzi gadi un reizes, kad tās tuvosies atkal viena otrai. Soli pa solim. Paralēli katra dzīvesstāsts - topošās gleznotājas Rutes, kura mēģina izrauties no Salas dzīves, autoritārā tēva mācītāja nosodījuma un vainas sajūtas par dvīņu brāli, kas ir garīgi atpalicis. Un Gorma, kas vienmēr sirdī glabā Rutes acu skatiena siltumu, kas silda viņu vētrā uz kuģa, uzmirdz visnegaidītākajos brīžos un liek meklēt, meklēt Ruti.
Vasmu ir virtuoza stāstniece, lasot, notikumi, tēli uzmirdz prātā gluži kā filmā, tik dzīvi rakstniece tos iztēlo. Negribas, nepavisam negribas aizvērt pēdējo lapsapusi… .
Vasmu ir virtuoza stāstniece, lasot, notikumi, tēli uzmirdz prātā gluži kā filmā, tik dzīvi rakstniece tos iztēlo. Negribas, nepavisam negribas aizvērt pēdējo lapsapusi… .