Sardu balāde. Džūlio Andžoni

''Kādudien viņš bija sapratis, ka ir jāstāv pie ieejas vārtiem ar bisi rokās - draudīgāks skats nekaitēs - un jāuzmana, lai kārtējā tūristu grupa, tikko izkāpusi no autobusa, uzreiz nemestos pie opuncijām. Paši vārti bija vairāk ievērības cienīgi - masīva arka, kura atgādina nuraghe ieeju, ar seno paņēmienu darināta no granīta gabaliem, turklāt viss šis veidojums turas kopa bez javas. Taču atbraucēji vienmēr tūlīt metās pie adatainajiem moru kaktusiem, ar kailām rokām tos aiztikdami, taustīdami un, vēl trakāk, mēģinādami nolauzt augļus, galīgi neapjēgdami, kas viņiem var atgadīties. Todien Vecais bija pagvis viņus apturēt, bargi iekliegdamies: "Stāt! Nenāciet klāt! Rokas nost no kaktusiem!" - un izlikdamies, ka tēmē ar bisi. ‘'

Šis stāsts aizved ceļojumā uz Sardīniju, ļaujot pilnībā izjust šīs salas mazliet nepieradināto dabu un sīkstumu, kas mīt vecajos saliniekos, kuri turas pie vecajām ieražām un tradīcijām. Pagātne nepazūd, pagātne paliek atmiņā, pagātne dod citu skatu uz pašreizējo dzīvi. Uz dzīvi var skatīties pats, bet var skatīties uz kāda dzīvi no malas, toties ieskatīties ne tikai savā dzīvē, bet sevī ir daudz grūtāk. Šajā gadījumā uz savu dzīvi un pats uz sevi paskatās Konstatino - Vecais. Viņa pasaule ir veca, jo viņš ir Vecais. Asandira viņam ir tikai izlikšanās, bet ne patiesība un realitāte. Bet viņa dēlam Mario ar Grēti pašreizējā dzīve ir dzīve, Asandira ir ienākumu avots, ar kuras palīdzību viņi rāda senatni, kādu to redz. Tūristiem bija interesanti ierasties un paskatīties kā tika audzētas aitas, kazas, vistas, truši, jo ikdienā ir pierasts aiziet uz sabiedrisko iestādi, bet tur pagātne pat manāma nav. Vecais tā dzīvoja agrāk, tās dzīves pieredze saglabājās atmiņā un rīcībā, bet tūristi var pārprast notiekošo, un tas var kļūt par izklaidi.