Rozes vārds. Umberto Eko

“Lai uzzinātu, ko vēsta viena grāmata, jums jālasa citas? – Reizēm tas noder. Bieži vienas grāmatas runā par citām grāmatām. Nereti gluži nevainīga grāmata ir kā sēkla, no kuras izdīgst bīstamu grāmatu dzinumi, citreiz turpretim rūgta sakne dod saldus augļus.”

Par ko īsti ir šī grāmata? Ja vienkāršoti varētu teikt - tā ir par viduslaiku vēsturi vai, precizāk, par visiem ķeceriem un tādām lietām un neapšaubāmi labs kriminālromāns. Sižets vijas ap vecu mūku un neofītu, kurš vēl grasās kļūt par mūku, dodas uz kādu klosteri, kur jānotiek neoficiālai teologu sapulcei. Tas ir laiks, kad katoļu baznīcā valda teoloģiskas domstarpības un nav īstas skaidrības, ko darīt ar franciskāņu ordeni. Domstarpību pamatā ir nespēja vienoties par to, vai Kristus bija bagāts vai nabags, jo no tā ir atkarīgs baznīcas īpašumu liktenis un baznīcas kalpu privātā dzīve, tas, cik daudz viņi var atļauties. Vecais mūks ir apveltīts ar analītisku prātu un lasa dabā kā atvērtā grāmatā, protams, labi orientējas teoloģijā un bez tam ir Šerloka Holmsa prototips. Pēc viņu ierašanās klosterī atklājas, ka viens mūks it kā ir izdarījis pašnāvību, taču mūsu vecākajam varonim viss ir skaidrs, un šeit sākas īsta kriminālromāna cienīga sižeta pavērsiens. Sižets liekas diezgan vienkāršs, bet tā nav. Tā ir dziļi filozofiska grāmata un šeit var atrast daudz enciklopēdiskās lietas, piemēram plaši un smalki izstāstīts, kas ir franciskāņu ordenis, un vēl dažādas vēsturiskas detaļas. Un, manuprāt, galvenais, tas liek aizdomāties — Dievs ir viens un kā citi to var nesaprast un šaut viens uz otru, nīcināt, galināt, ja ideja ir viena.