Rīt vairs nelīs. Biruta Eglīte

Šķietami mazā kabatas formāta grāmatiņa, kas nelaiž vaļā

Šī bija mana pirmā sastapšanās ar rakstnieces Birutas Eglītes darbiem un aboslūti bez ekspektācijām šķīru vaļā "Rīt vairs nelīs". Ziniet, ir tās grāmatas, kas iesper kā ar zibeni? Lūk, šī ir viena no tām. Lasītājs iepazīst Austru, kas dodas atpakaļ uz mājām no auklītes darba Lielbritānijā, autobusā, kas citiem saistās ar cerībām, bet meitenei tas ar katru kilometru tuvāk Latvijai atver sirdī aizvien lielāku brūci. Tikai nedomāt, neatcerēties, koncentrēties uz labo, bet Austra ir kā nobijies trusītis - katra straujāka kustība liek sarauties, radot vēlmi pazust. Blakussēdētājs, mutīgais puisis Reinis ir pilnīgs pretstats - enerģija sprēgāt sprēgā, anekdotes birst kā no pārpilnības raga. Un, pat ja Austras sirds mazliet ietrīcas simpātijās, nākamajā mirklī viņa jau atkal ir kā sasalusi. 

"Rīt vairs nelīs" ir stāsts par dzīves drupām, kur katra jauna diena ir kā lēna atkalcelšana - akmeni pa akmenim, kas šķiet aizvien smagāki. Grāmata ir tik skarbi īsta, ārkārtīgi raitā valodā uzrakstīta un tās nosaukuma jēga atšķitinās beigās, vienlaikus gan radot vēlmi to ātrāk izlasīt, gan neskriet, izgaršojot to lēnām.