Rebeka. Dafne Di-Morjē

“Jā, te viņa bija, mana gaidītā Manderlija, manas vecās pastkartes Manderlija. Daiļuma un gracijas paraugs, cēla un nevainojama, vēl daudz jaukāka, nekā biju sapņojusi, gludu zāļāju un mīkstu mauru dobumā celta, ar terasēm, kas noslīdēja uz dārzu pusi, ar dārziem, kas sniedzās līdz jūrai.”

Reibinošs stāsts par mīlestību un kaislību, noslēpumiem un iedomām, un pāri visam Manderlijas smaržojošais dārzs un jūras šalkoņa. Smalki raksturi, emocionālā spriedze, valoda kā smalkas mežģīnes, negaidīts notikumu pavērsiens un smeldzes pilns atrisinājums. Skaisti! Galvenā varone par Manderliju sapņoja jau bērnībā, Maksimam Manderlija ir svarīgāka par visu citu, viņa mirušajai sievai Rebekai tā bija statusa simbols, apkārtnes ļaudīm – izsmalcinātu, saviesīgu pasākumu vieta, bet Denversa kundzei līdzeklis manipulācijai un atriebībai.