Pūķa ķērājs. Tūkstoš sauļu mirdzums. Hāleds Hoseinī

Pēc šo grāmatu izlasīšanas pārņem skumjas, neizpratne, žēlums un reizē sajūti siltumu un mīlestību. Liekas, nu kā tur cilvēks var dzīvot, bet mēs spriežam saskaņā ar savu eiropisko domāšanu, saviem priekštatiem par pilnvērtīgu dzīvi, reliģisko pārliecību. Un tad sāc domāt, kas ir tas, kas liek galveniem varoņiem nezaudēt mīlestību un nezaudēt savu piederību dzimtenei. Autors kādā no intervijām ir teicis:”Esmu uzaudzis sabiedrībā, kurā ģimenei ir ļoti nozīmīga loma, pat izšķiroša lomā tajā, kā tu uztver sevi, savu identitāti un dzīvi. Es nevarēju uzrakstīt šos stāstus, nepieminot tālaika politisko situāciju, vardarbību, kas notika Afganistānā. Tā ir neizbēgama šo stāstu daļa. Grāmatām ir kāds savs nolūks, kuru nevar ietekmēt rakstnieka aprēķins. Grāmatas dzīvo savu dzīvi, un, man pat ir neērti to teikt, bet, kad būšu aizgājis un pasaule turpinās ierasto kustību, manuprāt, manas grāmatas atcerēsies nevis stāsta dēļ, bet tāpēc, ka tās ienesa Afganistānas tēlu tik daudzu cilvēku apziņā un parādīja šo zemi un tās cilvēkus no atšķirīga skatpunkta”.