Priekšpilsētas Buda. Hanifs Kureiši

“Un tā nu es sēdēju pašā vidū šai vecajai pilsētai, kuru es mīlu un kura pati sēd mazas saliņas lejasgalā. Mani ielenca cilvēki, kurus es mīlu, un es jūtos reizē laimīgs un bēdīgs. Es domāju par to, kādā grīstē ir viss ir bijis, bet ka tā jau nepaliks vienmēr.” Romānā visi tiecas pēc viena – mīlestības, lai kur tā būtu noslēpusies. Tā Karīma radītā teorija uzskata mīlestību par ko augstsirdīgāku nekā divu cilvēku egoisms, lai nebūtu kāda cietēja, uz kura sāpēm tiktu būvētas jaunās jūtas."

Te nu būtu tā grāmata, kur no katras lapaspuses var sajust  Londonas īpašo auru un netikai galveņā varoņa Karīma fantāzijās sajaucas rases un aromāti, sešdesmito gadu puķu bērni un panki. Šeit visi tiecas pēc viena – mīlestības, lai kur tā būtu noslēpusies. Tā Karīma radītā teorija uzskata mīlestību par ko augstsirdīgāku nekā divu cilvēku egoisms, lai nebūtu kāda cietēja, uz kura sāpēm tiktu būvētas jaunās jūtas. Autors smejas par saviem un savu varoņu sapņiem, asprātīgi atgādinot par elkiem, kas sildījuši paaudžu dzīves kā vienīgais iemesls, kādēļ elpot. Karīms izmēģina visu – no neierobežotām seksa iespējām līdz laimes meklēšanai Amerikā. "Mēs bijām divi angļu zēni Amerikā, valstī, no kuras nākusi mūzika un tepat ap stūri dzīvo Miks Džegers, Džons Lenons un Džonijs Rotens. Taču Londona sauc atpakaļ pie arābu ceptajiem vistu spārniņiem, anarhistu atstātajiem grafiti autogrāfiem un mūžīgās brīvības smaržas.