Pēdējais Dons. Mario Pjūzo

“Kross noraudzījās uz paugurainiem zālieniem, karogiem, kuri pie bedrītēm bija pamiruši tuksneša gaisā, sudrabotajām kalnu grēdām tālumā, debesīm, kurās atspoguļojās Stripas neona ugunis, ko viņš nevarēja redzēt. Kross apzinbājās,m ka dzīve mainīsies, un izjuta mirkļa šausmas.”

Par ko ir šī grāmata? Bez šaubām, par mīlestību, zaudējumiem, uzticību, nodevību. Bet lasot šo grāmatu ne mirkli nepamet sajūta, ka autors to uzrakstījis pats būdams šajā visā iesaistījies un labi pārzinot darījumu neredzamo pusi. Ir ir ticamības moments, kas tik ļoti aizrauj lasot šo grāmatu. Piezogas tāda kā smeldzes, nostaļģijas sajūta, kad nevari saprast kuru žēlot, kuru attaisnot, jo viss nav tik viennozīmīgs. Azartspēļu bizness, pērkamie politiķi, naudas un slavaskāres pārņemtā  Holivuda un saisība ar mafiju, kaut kāds štamps jau pastāv, bet tā ir pasaule kuru, nedot dievs, ieraudzīt realitātē, bet tā mierīgi sēžot dīvanā un lasot, ļoti gribās skatīt. Romāns stāsta par pēdējo dižo mafijas ģimeni Klerikucio. Gadu pēc savā mūžā visnežēlīgākā soda izpildes, ģimenes galva nolemj radīt mazbērniem dzīvi, ko neapēnotu mafijas zīme.