Okeāns jūra. Alesandro Bariko

“Ideāls patvērums. Te mēs kļūstam nesaskatāmi ienaidniekiem. Caurspīdīgi, netverami. Balti kā Plasona gleznas. Nesajūtami pat sev pašiem. Bet arī šajā šķīstītavā nav lemts miers. Jo te ir kaut kas, no kā nav iespējams izvairīties. Jūra. Jūra apbur, jūra nogalina, aizkustina, biedē, reizēm sasmīdina, dažreiz izgaist, izliekas par ezeru vai arī rada vētras, aprij kuģus, dāvā bagātības, nesniedz atbildes, jūra ir vieda, jūra ir maiga, jūra ir varena, jūra ir neparedzama. Bet galvenais: jūra aicina.”

Kaut kur lasīju, ka  Alesandro Bariko rada pasauli pasaulē, sakārto un piekārto esošo realitāti, parādot tās īpašo mirdzumu, kurš paslīd garām parastam vērotājam. Un tas, noteikti, notiek arī šajā grāmatā, viņš ne tikai spēj uzrakstīt kaut ko sirreālu sižeta ziņā, kur satiekas dažnedažādas dvēseles, lai barotos viena no otras, un tad izšķīstu atpakaļ dzīvē. Ceru, tāpat kā es, ka katrs grāmatā saskatīs kaut ko citu, kaut ko sev tuvu un pazīstamu. Kādā nomaļā piejūras pansijā sastopas vairāki ļoti atšķirīgi un mazliet dīvaini cilvēki. Katrs no viņiem šeit ir ieradies ar savu mērķi. Profesors Bartlebūms šeit ieradies, lai rakstītu enciklopēdiju, mākslinieks Plasons vēlas uzgleznot jūru, bet viņš to nevar izdarīt, kamēr nav atradis, kur jūrai ir acis. Smagi slimā Elisevina cer, ka jūra izārstēs viņu, bet daiļo Annu Deverlā šeit atsūtījis vīrs.