Nogalēt Komandoru. Haruki Murakami

„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”

Domājams, ka lasīt Murakami ir viegli un reizē arī grūti. Tāpat dot savu vērtējumu šai grāmatai, kas un kāpēc. Varu vienīgi pateikt par izlasīto, cik viegli autors ir radījis jaunu pasauli, kas darbojas ļoti līdzīgi reālajai un  cik nemanāmi trausla ir šī robeža starp reālo dzīvi un kaut ko absolūti abstraktu. Apmēram trīsdesmit gadus veco portretu mākslinieku Tokijā ir pametusi sieva, un viņš patveras slavenajam gleznotājam Amadam Tomohiko piederošā mājā kalnos. Bēniņos viņš atrod savādu gleznu un nejauši aizsāk virkni noslēpumainu sakritību. Lai to apturētu, viņam jādodas ceļā, kurā ir iesaistīts noslēpumains zvans, savāda bedre mežā, Idejas parādīšanās, dīvains svešinieks, kurš dzīvo otrpus ielejai, pārgudra trīspadsmitgadniece, nacista slepkavības mēģinājums Otrā pasaules kara laikā Vīnē un Dubultās metaforas nomāktā pazemes pasaule.