Mis Kvīnijas Henesijas mīlas dziesma. Reičela Džoisa

Ko sagaidīt no "Kvīnijas Henesijas mīlas dziesmas"?

Atzīšos, ka man “Harolda Fraja neticamais svētceļojums” ir grāmata, kas pavēra ko līdzīgu slūžām – emociju ūdens pārvēlās pārti tik negaidot, ka jutos īsti ne ierastajā pasaulē vēl vairākas dienas pēc izlasīšanas. Tā kļuva par vienu no maniem mīļākajiem lasāmgabaliem, ko nu jau esmu pārlasījusi vairākas reizes. Ilgi šaubījos vai ķerties klāt arī turpinājumam “Mis Kvīnijas Henesijas mīlas dziesmai”, bet urdošā vēlme uzzināt kas tad bija šī jaukā Harolda darba kolēģe, draugs, kas savulaik uzņēmās vainu viņa vietā un bija spiesta doties prom. Kura izdziest no vēža un gaida, izmisīgi gaida ierodamies Haroldu hospisā, viņam nākot ar kājām pāri Anglijai. Atsauksmes par grāmatu bija tālu no spožām, šķiet, autorei nav izdevies uztaustīt to stīgu lasītājos, kas lika aizrauties elpai lasot Haroldu.

Zināt kā ir ar tām lietām, uz kurām nebūvējam nekādas ekspektācijas? Tās izrādās vispārsteidzošākās! Jo Kvīnija maz pamazām mani uzrunāja. Beidzot es sadzirdēju viņas balsi, kas ir kautrīga, pieticīga un sapratu svarīgāko - kāpēc viņa bija gatava atteikties no savas mīlestības. Šī grāmata tiešām ir mīlas dziesma. Par to kā spēt mīlēt klusi, otram cilvēkam to nenojaušot, lai neizjauktu ģimeni. Mīlēt tik stipri, lai priecātos par mazām lietām - sastapšanos darbā, kopīgus braucienus un sarunas, iepriecināšanu ar našķiem. Visu laiku gribas iespraukties grāmatu lapaspusēs un mudināt Kvīniju - nu atzīsties taču savās jūtās Haroldam! Un beidz būt tik vāja, neļauj citiem vazāt sevi aiz deguna. Atzīšos, vietām pat dusmojos uz Kvīniju par viņas vājumu, kāpēc viņa ļauj Harolda dēla Deividam ar sevi manipulēt. Un viņa taču nav vainīga, ja destruktīvs un pašiznīcinošs cilvēks, kas terorizē savu ģimeni, sevi noved pašnāvībā. Bet Kvīnija tāda vienkārši ir - lāga dvēsele. Tik negodīga liekas ļaunā slimība, kas atņēmusi viņas runas spējas un novārdzinājusi hospisa gultā. Viņa raksta Haroldam vēstuli, kurā izskaidro visu, bet beigās izrādās… jā, beigas mani izsita no līdzsvara.

Šo grāmatu pat negribas īsti saukt par turpinājumu. Jā, tā neatstāj spādzienam prātā līdzīgo pēcgaršu kā “Harolda Fraja neticamais svētceļojums”, tā drīzāk runā klusi un smeldzīgi, bet aizķerot sirdi. Man patiešām prieks, ka devu tai iespēju!