Melnais taurenis. Bernārs Miņjē
“Kabīne apstājās, un durvis automātiski atvērās. Ledaina sniega brāzmas šaustija viņu sejas. Vīri palika stāvam, mēmi lūkojoties uz šo vājprāta un nāves veidolu. Un zināja, ka šo skatu nekad neaizmirsīs. Vēja brāzma ieskāva platformu. Tagad tās vairs nebija bērnu klaigas, ko Ismans saklausīja, bet gan vēja auru apslāpēts agonijas kliedziens. Viņš atsprāga atpakaļ. Izbīlis tiem pāri traucās kā vilciens.”
Nu tā pa īstam. Divas dienas neatraujoties no grāmatas un aizmirstot visu uz pasaules, tā nu ir gadījies reti, īpaši jau uzreiz ar grāmatas pirmo lappusi. Ir detektīvi, kuros baudāma spriedze, detektīvi, kuros šarmē izmeklētājs, detektīvi, kuros ir apburoši ļauns, pat harismātisks noziedznieks. Šeit ir viss, varoņi ir ļaudis ar dažādām novirzēm un indevēm, varētu pat sacīt, cits par citu dīvaināki. Dīvains noziegums, kas pirmajā mirklī izmeklētajam liekas nenozīmīgs, lai tam tiktu vērsta tāda uzmanība un tā izmeklēšanā iesaistītie resursi. Ir pastiprinātas drošības psihiatrijas institūts, kurš atrodas Pireneju kalnos. Tajā ārstē reiz tiesātus psihopātus un sērijveida slepkavas. Spriedzes pilna intriga nežēlīga iegremdēšanās mūsu visapslēptākajās bailēs, tas viss ir garantēts lasot šo grāmatu.