Mehāniskais apelsīns. Entonijs Bērdžess

“Jaunībai jānozied, ak jā. Bet jaunība, tu savā ziņā esi tāds kā dzīvnieks. Nē, ne tik daudz dzīvnieks kā viena no tām malenky rotaļlietām, ko viddy pārdodam ielās. Tādi mazi chellovecks, tais'īti no skārda, ar atsperi iekšā un ar uzvelkamo rokturi ārpusē, un tu viņu uzvelc grrr grr grr, un viņš sāk tā kā iet, ak, mani brāļi. Taču tas iet taisnā līnijā un triecas visur iekšā, blīkšķ blākšķ, un neko nedara pēc savas gribas. Būt jaunam - tas ir tā, kā būt vienai no šīm malenky mašīnītēm.”

Grāmata ir šedevrs, tur nav divu domu. Ja vēl sākumā mulsina Bērdžesa paša radītais slengs, kādā runā viņa tēli, tad  pēc dažām lappusēm tas viss tik dabiski uzsūcās, ka lasot nemaz nemana, ka ik katrā teikumā ir vesela gūzma ar krieviski-angliskajiem autora pašradītajiem vārdiem. Alekss ir pusaudzis, kurš pa naktīm blandās apkārt ar savu bandu un izklaidējas sitot cilvēkus, izvarojot sievietes, laupot mašīnas un demolējot visu to, ko var izdemolēt. Pa dienu viņš ir paklausīgs dēls saviem vecākiem, iet uz skolu un ir sajūsmā par klasisko mūziku. Vienā no savām nakts pastaigām, Alekss nejauši nosit večiņu un viņu savāc policija. Cietumā Aleksam piedāvā iziet eksperimentālu pāraudzināšanas procesu, kas viņam ļautu uzreiz atgriezties sabiedrībā, bet nu jau kā pavisam paklausīgam un kārtīgam tās loceklim.