Māsas kurpēs. Adele Parksa
“Viņš bija bijis Martas labākais draugs, sabiedrotais un mīļotais. Un tagad viņš Martai vairs nebija nekas... Kāzu fotogrāfija bija meli. Māja bija meli. Viņu kopīgie atvaļinājumi bija meli. Bērni un kāmītis droši vien vispār vairs neeksistēja. Ko šis vīrietis tagad runāja”
Šis nu būtu tas romāns, kas nesķiežas ar padomiem, drīzāk ļauj līdz mielēm izsāpēt neglābjamu laulības iziršanu un reizē ar varonēm meklēt ceļu uz sevi pašu un, vai meklējot ideālu, ir vērts pielāgot sev kāda cita dzīvi. Un kā tas patiesībā dzīvē notiek, būs gan smiekli, gan asaras. Neviena no ierastajām XXI gadsimta receptēm (daudz šokolādes, vīna; dusmu asaras, ka viņi visi ir tādi un visbeidzot nejēdzīgi gadījuma sakari...), ko salauztas sirds gadījumā mēdz likt lietā draudzenes, itin nemaz neder Ilaizas māsai Martai, kuru ar diviem maziem bērniem negaidot pametis vīrs. Ilaiza pati toties pametusi vienīgo vīrieti, ko patiesi mīlējusi. Abu bezrūpīgais studentu dzīves modelis Ilaizai galīgi apnicis un tagad viņa gribētu tik stabilu un īstu, mīlestības pilnu ģimeni ar māju un bērniem, kā tas ir (atvainojiet – bija!) Martai. Tomēr izrādās – neviens laulību solījums to negarantē.