Leļļu darbnīca. Elizabete Maknīla

“Vairāk par visu viņa vēlas to visu redzēt. Noraudzīties dienām, gadiem ilgi bez apnikuma. Uz kādas mājas apdrupušu ķieģeli, uz vēstuļu rakstītāja izstiepto roku, uz tālumā izgaistošo Strendu, līdz kurai ir nokļuvusi. Airisa vēlas, kaut viņai būtu molberts un otas, un Luiss līdzās, kurš ierādītu, kā izmantot krāsas - melno kāda vīra cilindram, smaragdzaļo garāmtraucošai karietei un ugunīgi sarkano skrejošas meitenes matiem.”

Londona 19. gadsimta vidū, diezgan drūma vide izdzīvošanai. Nīgrās misis Solteras leļļu darbnīcā strādā dvīņumāsas Airisa un Roza, meitenes ar brīnumskaistiem ziedu vārdiem, bet smagu likteni. Airisas sapnis ir gleznošana, bet pagaidām viņa izzīmē leļļu sejiņas un kopā ar māsu sapņo atvērt pati savu veikaliņu. Kad valdzinošo Airisu uzaicina pozēt prerafaelītu brālības gleznotājs Luiss Frosts, šķiet, ka meitenes dzīvē iestājies veiksmes periods, bet šī iznākšana no ēnu pasaules gaismā pievērš Airisai nevēlamu uzmanību. Sapņaini reālistiskā gaisotne, izteiksmīgie varoņi un nepārvaramo kaislību atainojums rada patiesu klātbūtnes ilūziju. Droši, šī grāmata turēs savā varā no pirmās lappuses un nav brīnums, ka nespēju nolikt to malā līdz pat pēdējaam teikumam.

Grāmata ir kā jauna.