Labā griba. Ingmars Bergmanis

“Es mēģinu nebūt dusmīga un aizvainota. Neviens cilvēks nevar pavēlēt savām jūtām. Es nekā nevaru darīt, piemēram, ja kļūstu nikna. Vai arī, ja man viņš man patīk, lai gan viņš izturas kā mīkstčaulis. Vai Okerblumas jaunkundze zina, ko es domāju? Man liekas, viņš ir viskautrīgākais cilvēks, kam kājās kurpes. Tagad viņš vairs negrib ar mani būt kopā, bet vai kāds var iedomāties, ka viņš uzdrošināsies man pateikt, Frīda, tagad pietiek. Tagad starp mums visam beigas, esmu pieķēries kādai citai. Viņš neuzdrošinās man pateikt, ka viņš vairs nevēlas būt pie manis, viņš zina, ka es dusmošos un bēdāšos. Bet viņš mani sāpina vēl vairāk, nesacīdams itin neko.”

Un atkal Ingmars Bergmanis, kas veidojis vairāk nekā sešdesmit filmas un rakstījis scenārijus un iestudējis 170 teātra izrādes. Otrā Ingmara Bergmana grāmata, kas nonākusi manā veikaliņā. Intīmās grēksūdzes un šī - Labā griba. Stāsts, kur autors rada dziļi cilvēcisku sāgu par savu vecāku grūto ceļo pretī viens otram, par šaubām, izmisumu, kategorismu, spītību, ilūzijām, dogmām, bet visu vairāk- par tuvību. Stāsts, kurā autors nemanāmi vada līdz tai robežai, kur beidzas realitāte un sākas fantāzija. Lasot šo stāstu, liekas, ka acu priekšā  veidojas filma, cik poētiski un aizkustinoši ir izstāstīts šis stāsts.