Klusums oktobrī. Jenss Kristiāns Grendāls
„Tā viņa turpina, it kā būtu vēstule bez nosūtītāja un bez adreses, vēstule visiem un nevienam, vēstule, ko visu laiku atplēš un visu laiku no jauna aizzīmogo, pirms kāds paspējis izlasīt, kas tur rakstīts.”
Man šī ir grāmatu grāmata, kuru nevar lasīt ātri, kas liek iedziļināties katrā vārdā. Tu plūsti cauri vārdiem, tie pārtop teikumos, teikumi savijas kopā un, kaut kur zemapziņā, rakstītais rada skaņu un pēc brīža jau skan mūzika, kas uzbur nebeidzamu krāsu gammu. Dzīves tecējums ar priekiem un bēdām un mūžīgo mīlestību. Kapēc man tik ļoti patīk šī grāmata? Spriežu pēc emocijām ko raisa lasītais - ilgas, tieksme ieraudzīt, sajust, rast skaidrojumu un skatīt to, ko jūti. Sižets ir šķietami dzirdēts neskaitāmi daudzos romānos – pusmūža vecuma vīrieti pamet viņa sieva, ar kuru kopā viņš nodzīvojis gandrīz divdesmit gadus, kuru laikā audzinājuši divus bērnus. Viņa sieva Astrida pat īsti neko nepasaka – kaut vai tas ir punkts vai komats, kas pielikts viņu attiecībām. Viņa vienkārši sakravā čemodānus un dodas ceļojumā. Grāmatā nav dialogu, bet ļoti iespējams, ka tie nemaz nav vajadzīgi, jo dzīves skaistums un jēga slēpjas detaļās un attieksmē.