Klusā meitene. Pēters Hēgs

“Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.”

Šī grāmata ir viena no dīvainākajām un neaizmirstamākajām lasīšanas pieredzēm manā dzīvē. Godīgi jāsaka, ka šī ir viena grūta grāmata un tikšana tai cauri prasa zināmu piepūli un iedziļināšanos, jo šis ir kārtīgs ziemeļniecisks, vēju aprauts maģiskais reālisms, kas ne mirkli nepiedāvā atpūtu. Grāmatas galvenais varonis Kaspers Krone ir pasaulslavens cirka mākslinieks. Pēc nelaimes gadījuma bērnībā Kasperam ir attīstījusies fenomenāla dzirde. Runājot pa tālruni, viņš spēj saklausīt, kur otrs atrodas. Viņš pat uzskata, ka spēj dzirdēt otra cilvēka būtību. Bet, saticis Klāru Mariju, viņš atklāj, ka meiteni apņem pilnīgs klusums, kas viņu neapturami pievelk. Bet, uzturoties cirka ziemas mītnē Glostrupā, viņš uzzina, ka Klāra Marija ir nolaupīta, acīm redzami tāpēc, ka spējusi paredzēt zemestrīci, pēc kuras daļu no Kopenhāgenas klāj jūra. Sižets šeit spēlē vien otršķirīgu lomu, šī grāmata vairāk ir piezīmes uz Baha partitūru malām un smalks cilvēku psiholoģiskais portretējums, nevis trilleris, lai arī sižeta pamatā ir starptautiska sazvērestība. Manuprāt, šī grāmata par to kā izprast klusumu, sadzirdēt skaņas, vārdus un līdzcilvēkus.

Grāmata kā jauna.