Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma. Unberto Eko

“Labirints. Vienalga, uz kuru pusi gāju, virziens nebija īstais. Bet no kurienes es vispār gribēju izkļūt? Kurš teica: “Sezam , atveries, es gribu tikt ārā”? Es taču gribēju tikt iekšā, kā Ali Baba. Iekļūt atmiņas alās.”

Nezinu kurā plauktiņā liktu šo grāmata, vien tikai varu apgalvot kā tā ir citāda literatūra. Ļoti pamatīgs un dziļš darbs, kas nav paredzēts vieglai atpūtai, bet gan pamatīgai smadzeņu kustināšanai. Jambo ir 60 gadus vecs itālis, kurš pamostas slimnīcā pēc nelaimes gadījuma. Un pamostas viņš bez personīgajām atmiņām. Viņš joprojām spēj citēt literatūru un viņam joprojām ir apjomīgas enciklopēdiskās zināšanas, bet viņš vairs neatceras ne to kā izskatās viņa sieva, bērni un vecāki, ne to kā ir mēli apdedzināt ar verdošu tēju. Lai atgūtu zaudētās atmiņas, Jambo dodas uz savas bērnības māju, kur caurām dienām bēniņos rokas pa savām bērnības grāmatām un komiksiem, cerībā, ka pazīstamā vide un lasītais sagraus sienu starp viņu un viņa atmiņām. Filozofisks un dziļš romāns par to, kas tad īsti ir cilvēks un no kā būvēta viņa identitāte. Ļoti bieži pieļaujam domu, ka mūsu būtību veido atmiņas, izlasītās grāmatas, redzētais, tomēr Eko uzskatāmi mums pierāda, ka cilvēks nav tikai savu atmiņu summa, jo cilvēks savas atmiņas arī apstrādā un interpretē, tās raisa emocijas un pārdomas. Bet vai šiem lielumiem ir iespējams piekļūt vienkārši vēlreiz izlasot to pašu grāmatu, kas lasīta bērnībā?