Kalns starp mums. Čārlzs Mārtins

“Gara diena. Šķiet trešās dienas beigas. Esam dzīvi, bet palikt dzīvam ir kas cits. Ešlija vēl turas, bet es nezinu, cik ilgi. Ja man būtu tādi lūzumi un sāpes kā viņai, es būtu sarāvies embrija pozā, lūgdamies, lai kāds man par galvu izlej tādu heroīna daudzumu, ka ar to pietiktu, lai apdullinātu govi. Viņa ne reizi nav sūdzējusies.”

Manu uzmanību šai grāmatai vērsa tās vāka noformējums. Keita Vinsleta, mana mīļākā aktrise. Ja ir uzņemta filma un tajā piedalās tādi aktieri, tad grāmatai ir jābūt labai. Un neviļšus nāk prātā, kā ir lasāma grāmata, kad ir pirmā skatīta filma vai arī otrādi. Šoreiz, filma pirmā. Bez šaubām, sižets. Filmas iespaidu stiprina vizuālais efekts. Fiziski sajūti tās sāpes, aukstumu, tās katastrofas apmēru. Veiksmīgi izspēlēti dialogi, varoņu vizuālais izskats to visu attiecinu uz lasīšanu, tas palīdz, atvieglo iluzoriski radīt grāmatas varoņus. Man liekas, ka šajā situācijā vairāk vērs uzmanību uz kādām sižeta līnijām, kas tiek atklātas tikai grāmatā, vai cik kas nebijis ir radīts filmā. Un, manuprāt, tas ir tas interesantākais šajā procesā. Tātad , piedzīvojuma un skaistas mīlestības stāsts. Ešlija ir žurnāliste, kas steidzas mājup, lai paspētu pati uz savām kāzām. Bens ir ārsts, kas atgriežas no konferences. Abi satiekas lidostā, kur viņu lidojums tiek atcelts. Bens meklē papildus iespējas apsteigt vakarā gaidāmo vētru un sarunā nelielas privātās lidmašīnas pilotu, lai tas viņu nogādātu līdz nākamajai lidostai. Piepeši viņš atceras arī par lidostā satikto Ešliju un piedāvā sievietei pievienoties kabīnē, kur vieta ir tikai viņiem abiem, pilotam un viņa sunim. Lidojuma laikā labsirdīgais pilots mirst no sirdstriekas, un mazā lidmašīnīte nogāžas kalnos.