Kalendārs mani sauc. Andris Kalnozols

“”Tad viņš teica, ka nevajag zināt, kam var ticēt. Un es teicu, ka droši ticu, ka rīt vārda dienu svin Edmunds, Edžus un Vidmants. Un viņš sāka smieties. Un tad jautāja - ja jau esot tik gudrs, tad lai pasakot, kad Dieva Vārdam ir vārdadiena, un es jau biju noguris un teicu, ka varbūt reizē ar Emīliju. Un tad viņš teica - jokus pie malas. Un viņš piedāvāja tā - mēs spēlējam vienu spēli un, ja es tajā uzvaru, es nerakstu, bet, ja uzvar viņš, es rakstu vēl nedēļu.”

Empātija, noturība, pamatīgums, kaut ko darot un spēja pamanīt vissīkāku niansi ikdienas esībā tāds ir šīs grāmatas galvenais varonis Oskars ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli. Brīžiem šķiet, ka viņa prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo. Tāds nu viņš ir - ar netīši uz ielas atrastu naudas banknoti ilgstoši sēž uz autobusa pieturas soliņa, godprātīgi gaidot šīs banknotes īpašnieku, fobijas no sabiedrības, došanās uz veikalu un stāvēšana rindā kā pārdzīvojums, slēpšanās pamestā mēbeļu rūpnīcā un ielīšana uz pāris stundām antresolā, mēģinājums dzīvot "otrādi", tas ir, staigāt atpakaļgaitā – klūpot un krītot, gaismas ātruma iegaumēšana no galvas, galu galā – pati kalendāra apgūšana un "atmiņas treniņi" kā savdabīgs eksistences pamats.