Jēzus bērnība. Dž.M. Kutzē

“Vai tā bija? Jā, tu tā teici. Toreiz , kad mēs parkā skatījamies futbolu. Redzi, es neesmu tāds kā tu. Mani nomoka atmiņas vai arī atmiņu ēnas. Zinu, ka, nokļūstot šeit, mums vajadzētu būt nomazgātiem tīriem, un ir tiesa, ka man nav nekā daudz, pie kā pieturēties. Bet ēnas vienalga negaist. Tas mani nomoka. Tikai es tās nesaucu par mokām. Esmu šīm ēnām pieķēries.”

Ļoti interesanta grāmata, varbūt, precīzāk būtu teikt -  neparasta. Grāmata, kuru lasīt bija tik vienkārši un sarežģīti vienlaikus. Spriežot pēc virsraksta, būtu saistība ar reliģisko tēmu, bet izņemot galveno personāžu vārdus (Simons un Dāvids), tā nav. Bet, tomēr, kaut kas bībelisks šajā grāmatā ir. Kaut kas netverams, vārdos līdz galam neuzrakstīts, bet kaut kur zemapziņas līmenī rodas asociācijas ar lasīto. Grāmatas vienkāršība: izdomāta laika un telpas savietojamība ar realitāti, raita darbība, viegli uztverami dialogi. Teksts savā būtībā ir vienkāršs, bet lasot notiek, vismaz ar mani, kaut kas mistisks, jutos kā apkrāmēta ar visādām domām un slāņiem, atbilžu nav. Kas tad īsti šai romānā notiek? Vīrietis spēka gados un piecgadīgs zēns ierodas Noviljā, spāniski runājošā pilsētā, kur, atbrīvojušies no pagātnes identitātes, ir gatavi sākt jaunu dzīvi. Viņi nav radinieki, bet nejauši satikušies uz kuģa, kur zēns ir pazaudējis vēstuli ar ziņām par māti. Tālab vīrietis ir uzņēmies atbildību par neparasto zēnu bez radiniekiem un apņēmies atrast viņam piemērotu māti.

Grāmata kā jauna.