Homo novus. Anšlavs Eglītis

“Ek ostiņas, ostiņas, gleznotāja atpūta un prieks”, runāja Salataurs, sevī smaidīdams. “Ne par velti puikas tik labprāt tās glezno. Žviukt ar nazi vienreiz - pelēkas debesis, žviukt ar nazi otreiz - pelēki ūdeņi. Un tad - tip tip tip - mazi melni  kuģelīši, un tad atkal tip tip tip - atspulgi ūdenī. Un tad vēl šitā! “Viņš izbrauca  ar īkšķi resnu dūmu  grūsti virs dūmeņiem. “Un glezna gatava, krauj tikai strēķī.”

Rīga pagājušajā gadsimta trīsdesmitajos gadus ar tās krāšņo un dažādu mākslas pasauli. “Pozitīvisti“, protestanti, reālisti, impresionisti, intelektuāļi, ar mistiku iekrāsotas arhaikas cienītāji, varenības cildinātāji, tie visi ir šeit vienuviet iemūžināti romānā. Perfekti noraksturota Rīgas mākslinieku bohēma ar neiztrūkstošām iedzeršanām, strīdiem, sarunām, pie reizes apstaigājot visus Rīgas krogus un restorānus, nīkstot pie glāzes vairāku dienu garumā. Un tas viss uz izsmalcinātās, dzīvīgās un elegantās Rīgas fona. Asprātīgi, dzirkstoši, negaidīti un tikai ar Anšlavam Eglītim raksturīgo humura izjūtu.