Grāmatu komplekts: Ticēt brīnumainajam. Ienirt. Kristofs Onodibio

“Tādu viņi viņu atrada. Kailu un mirušu. Kādā arābu zemes pludmalē.Ar sāls kristāliņiem uz ādas. Izaicinājums. Palīgā sauciens. Šī grāmata man jāraksta tev, dēls.”

Ko varu teikt par šīm  abām grāmatām? Savā blogā rakstīju par grāmatu "Ienirt". Grāmata, kas mazliet uzdzen paniku – jo kādā brīdī lasot, patiešām sāk aptrūkties elpa. Stāsts pulsē, izplešas, bez žēlastības skrāpē sirds apvidū, un Tev, lasītāj, neatliek nekas cits kā ar asarām acīs to izlasīt.Kristofam Onodibio ir izdevies radīt darbu, kas it kā attēlo divu cilvēku piesātināto ikdienu, bet ar skalpeļa precizitāti uzšķēržot abu galveno varoņu sirdis. Viņš, Cēzars, žurnālists pēc izstādes apmeklējuma uzraksta slavinošu recenziju par spāņu fotogrāfes Pasas darbiem. Viņam šķiet, ka fotogrāfijas runā par prieku – pludmales ainu šķietamo laimīgumu, “priekā būt ūdenī, priekā būt pasaulē”, “priekā būt kopā, pārklātiem ar smiltīm”. Taču kad māksliniece piezvana un norunā tikšanos, Cēzars tiek apliets ar aukstu ūdens šalti – patiesībā Pasai dziļi riebj cilvēku piepildītas pludmales, fotogrāfijas ir nevis prieka, bet izmisuma sauciens.Grāmata ir piesātināta uz mūsdienu pasaules detaļām (aktuālā mūzika, mākslas pasaules aizkulises, patiesi notikumi), neļaujot ne mirkli aizmirst, ka šis stāsts tikpat labi varētu būt līdz detaļām patiess reālas dzīves apraksts.Lasiet lēni, kā ienirstot zem ūdens un ļaujoties bezsvara stāvoklim – stāsta straumei, kas aiznes nezināmās un tumšās straumēs. Bet nevajag baidīties no tur mītošajām būtnēm, jo cilvēkam pirmām kārtām ir tieksme sāpināt sevi un tuvākos, tikai tad – citus.