Gaisma okeānā. M.L. Stedmena

“Tajā brinumainajā dienā Izabella tupēja uz ceļiem kraujas malā pie krusta, kas nesen bija izveidots no izskalotajiem kokiem. Vientuļš mākonis kā milzu gliemezis rāpoja pa apriļa debesīm, kas plētās virs salas un atspoguļojās okeānā. Izabella pielīdzināja zemi ap tikko iestādīto rozmarīna krūmiņu un uzrasināja tam ūdeni. -…un neieved mūs kārdinājumā, bet atpestī no ļauna, - viņa čukstēja.”

Neparasta un aizkustinoša grāmata par labiem cilvēkiem, liktenīgiem lēmumiem un skaisto, kas atrodams katrā no tiem - kā grāmatas priekšvārdā norāda rakstnieks Markuss Zusaka. Piekrītu viņam un papildinot teikto - šim stāstam piemīt neizsakama reālisma garša, tā varētu notikt ar jebkuru īstajā dzīvē. Varoņi ir tik spilgti un tas liek aizdomāties par savu rīcību noteiktos dzīves apstākļos, kā tajā brīdī varētu rīkoties tu pats. Toms Šērborns, atgriezies no Pirmā pasaules karā pieredzētajām šausmām, ir kļuvis par bākas uzraugu un apmeties dzīvot uz Jānusa klints – vientuļas saliņas pusdienas brauciena attālumā no Austrālijas krastiem. Kopā ar Tomu ir viņa jaunā un mīlošā sieva Izabella. Kad viļņi izskalo krastā laivu ar raudošu zīdaini, Toms un Izabella nolemj klausīt sirdsbalsij un uzaudzināt bērnu kā savējo. Pēc kāda laika ģimene ierodas uz sauszemes apciemot radus un negaidīti uzzina par nesenu traģisku notikumu.