Franču svīta. Irēna Nemirovska

“Vācieši ieplūda mājās, veikalos, kafejnīcās. Viņu zābaki klaudzēja uz sarkanajām virtuves grīdas plāksnēm.Tie gribēja ēst un dzert. Garāmejot apmīļoja bērnus. Izturējās dāsni, dziedāja un jokoja ar sievietēm. Viņi izskatījās laimīgi, noreibuši, kā jau iekarotāji, viņu aizrautība, dullums un gandarījums atgādināja tādu kā neticību, it kā tie paši nespētu sevi pārliecināt, ka tas viss patiešām notiek. Saspringums un trīsas, kad uzvarētie aizmirsa par savām rūpēm un rūgtumu, tikai blenza mutes atvēruši.”

Tas ir stāsts kurā ienirsti. Zūd laika sajūta un nevienu mirkli nepamet klātesamības sajūta. Tu ej šo bēgļu ceļu kopā ar visiem šiem cilvēkiem, ko rakstniece mums pasniedz kā dažādas personības ar dažādiem uzvedības modeļiem. Jo īpašu šo grāmatu dara tas, ka tā sarakstīta tieši kara laikā pašā baiso notikumu epicentrā. Pašas autores liktenis ir traģisks 1942.g. Aušvicē noslēdzas viņas dzīve. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: Mīlestība uzplaukst ne tur, kur tā gaidīta, izdevīgums liek aizmirst sakāves rūgtumu, divkosība dzen bārstīt skaļus vārdus, slepus doties pie uzvarētāja un nosūdzēt, taču šodienas uzvarētāji rīt būs zaudētāji, lai gan vēl to nezina. Smalks, niansēts, nav melnbalto toņu, labo un slikto, jo jebkur, arī karā, pastāv tā devētais “cilvēciskais faktors”.