Eleanorai Olifantai viss kārtībā. Geila Hanimena

“Tā esmu es - Eleonora Olifanta. Taisni, gaišbrūni mati, kas sniedzas līdz viduklim, bāla āda, seja kā rētains uguns palimpsests. Pārāk mazs deguns, pārāk lielas acis un pilnīgi parastas ausis. Vidējs augums, vidējs svars. Savulaik baudījusi pārāk daudz uzmanības, es alku pēc viduvējības…..Ejiet tālāk, lūdzu, te nav, ko redzēt.”

Izlasot šo grāmatu pirmais, kas nāk prātā - šī ir ļoti jauka, sirsnīga un silta grāmata. Tas ir stāsts par to, kā tas ir dzīvot saskaņā ar sevi, saviem uzskatiem un domām, ka īsti nav nevienam vajadzīga, notušējot to aiz un tas nemaz nav nepieciešams vienaldzības plīvuriem. Autore, runājot par romānu, atklāj, ka Eleanora Olifanta nav viņa, vai kāds, kuru viņa pazīst, taču katrs no mums pazīst to, ko pazīst arī Eleanora – vientulību. Viss mainās dienā, kad Eleanora kopā ar darba kolēģi Reimondu izglābj kāda sirmgalvja dzīvību. Šī šķietami dabiskā palīdzīgas rokas sniegšana atvērs durvis uz pasauli, kuru Eleanorai nekad nav bijis ļauts izbaudīt – ģimenes siltumu, draudzību, rūpes, un pat beznosacījuma mīlestību.