Džefs Venēcijā, Nāve Varanasi. Džefs Daiers

“Viņam bija jāuzraksta tā sauktā “analītiskā eseja” tūkstoš divsimt vārdu garumā (no lasītāja analīze prasīs nulli domāšanas un no autora - diez vai ko vairāk, bet vienalga, tas kaut kā gajā pāri viņa spēkiem), un viņš nīkdams garlaicībā, jau bija sasniedzis tādu stadiju, ka pēdējo pusstundu tikai blenza uz vienīgo rindiņu meilā, ko bija uzrakstījis, ko bija uzrakstījis redaktoram, kurš bija to pasūtījis; “Man vienkārši vairs nav iekšā tā tizloties. Ar sveic. Dž. Ā..” Ekrāns piedāvāja skarbu izvēliu: Sūtīt vai Izdzēst. Vienkāršāk par vienkāršu. Nospied Sūtīt, un vari par to visu aizmirst. Nospied Izdzēst, un esi turpat, kur sākumā.”

Stāsts, kas izstāstīts asprātīgi ar ironisku dzirksti, tas vienlaikus ir smalks un parupjš, ironisks un nostalģisks, sentimentāls un reālistisks. Stāsts, kur autors atļaujas pasmieties par plakanajiem sapnīšiem, kādiem seko lielākā daļa cilvēku, bet tikpat gardi viņš pasmejas arī par dzīves nogurušajiem, kas mūža otrā pusē pēkšņi metas garīguma galējībās. Stāsts par mazām un lielām mākslas, reklāmas un žurnālistikas pasaules zivtiņām, izstāstīts gan drusku ciniski, bet visumā labsirdīgi, neaizskarot vai apsmejot tos, tikai gardi paķiķinot par pazīstamām situācijām un to risinājumiem. Romāna pirmajā daļā paguris četrdesmitgadnieks žurnālists tiek sūtīts uz kārtējo Venēcijas biennāli, mūsdienu mākslas Meku. Džefs ir gatavs braucējs, kāpēc gan ne – drusku šis tas jāparaksta, bet var dzīvot labā viesnīcā, apmeklēt dažādas ballītes un, ja paveiksies, pat sastapt kādu žilbinoši skaistu sievieti vētrainām attiecībām. Nākamajā komandējumā Džefa ceļš ved uz Varanasi Indijā – pilsētu, kas ir nogurdinošā dzīves ceļa galamērķis ikvienam kaut cik turīgam hinduistam. Šeit, daudzajos gātos svētās upes Gangas krastos, dūmodami pret debesīm kuras ugunskuri, kuros sadeg nīcīgā miesa, atbrīvojot dvēseli nirvānai. Svēts, svēts, svēts ir ceļš, kuru mīda govju, pērtiķu, svētceļnieku, tūristu un tagad arī Džefa ciniskās rietumnieka pēdas.