Bille un karš. Vizma Belsevica

“Par kariem Bille bija lasījusi grāmatās. Tur karapulki šāvās ar lielgabaliem, bruka virsū ar zirgiem, cirtās ar zobeniem. Bet tā - viens aizgāja asiņainām kājām un iemeta šauteni grāvī, citi aurēdami atbrauca ar mašīnu, un viss?”

Bille un karš – atkal jau paceļ kādas slūžas, tāpat kā to izdara pirmā triloģijas grāmata. Stāstot un aprakstot tās bailes, kuras piedzīvo ikviens bērns pirmoreiz apjaušot baisā vārda “nāve” patieso nozīmi. Kad tā no vārda iegūst apveidus un izplata baiļu baciļus pa ikkatru šūniņu. “Bille un karš” stāsta par pieaugušo nežēlību. Ne fizisku, bet garīgu – kad ikviens izsacītais pārmetuma vārds atstāj bērna sirdī neizdzēšamus nospiedumus. Par ikvienu neizteiktu mīļvārdu, par ikvienu neizdarītu apskāvienu, par… Jā, skaudru patiesību un spēku. Spēku, kas par spīti visam ļauj bērnam nepazust un būvēt savu pasauli. No sapņiem un domām, bet stipru un sargājamu.