Bella un Sebastjēns. Nikolā Vanjē

“Gaiss likās elektrizēts, un bērns trīcēja. Viņam vajadzēja kaut ko darīt. Sajutis pēkšņu drosmes pieplūdu, viņš klusā balsī iečukstējās: - Es neņemšu tavu zaķi… Tā kā zvērs nereaģēja, Sebastjēns pakāpās soli atpakaļ, lai parādītu, ka viņš nevēlas zagt tā laupījumu. Suns savukārt panācās uz priekšu, apstājās un šķita nogaidām. Dzīvnieka ausis bija izslietas gaisā. Sebastjēns atkal klusi ierunājās: Sezārs sauc tevi par Zvēru. It kā tu būtu kaut kāds briesmonis. Patiesībā tu esi tikai suns. Es to nesaku, lai Tevi apvainotu. Tu esi tik liels, ka varētu nogalināt jebkuru zvēru…”

Cik jauks un ar lielu sirsnību izstāstīts stāsts. Stāsts par īpašu draudzību, pašaizliedzību, drosmi, par patiesām dzīves vērtībām. Sebastjēns ir vecā gana un mednieka Sezāra mīlulis un rūpju bērns: Sezārs baidās puiku laist skolā, jo nespēj mazajam bārenim pastāstīt patiesību par viņa vecākiem. Bet Sebastjēns ir laimīgs: lai kas notiktu pieaugušo pasaulē, viņš bauda brīvību, kalnos kopā ar vectēvu ganīdams aitas un rūpēdamies pat tām, bet vakaros palīdzēdams māsai. Tikai reizēm puisēns sapņo par mammu, kuru nekad nav redzējis. Kādu dienu mazais Sebastjēns satiek slepenu draugu - skaisto, balto kucīti Bellu. Šis stāsts aizkustinās gan lielos, gan mazos lasītājus.