Baltie oleandri. Dženeta Fiča

“Nakts maģija, tas skanēja skaisti. Pēc diviem mēnešiem man būs trīspadsmit gadu, un drīz es pieņemšu mīļākos, bet pēc tam uzrakstīšu dzejoli. Paskatījos uz baltajiem oleandriem, kurus viņa šorīt bija sakārtojusi vāzē uz kafijas galdiņa, trīs ziedi simbolizēja debesis, cilvēku un zemi, un es domāju par viņu balsu mūziku tumsā, par viņu klusajiem smiekliem, par smaržnūjiņu dvesmu. Es pieskāros ziediem. Debesis, cilvēks. Jutu, ka atrodos pavisam tuvu kaut kam tādam, kas ietver mani kā marle, kaut kam, ko es patlaban sāku tīt vaļā.”

Kaut kas netverams, kaut kas balts, kaut kas par ilgām vienatnības dienām, par sauli un zemes miglu, kaut kas par atmiņu ceļu, kas māti beidzot atved pie meitas, kaut kas par mātes varu pār meitu, kaut kas par brīvību, izejot cauri sāpēm un ciešanām. Un, kaut kas, ko gribās lasīt un lasīt.