Atriebes ceļi. Pjērs Andresels (Karena Bliksena)

„Mēs esam divas jaunietes, katra astoņpadsmit gadus un sešas nedēļas veca. Nav gandrīz neviena cilvēka, kam mēs varētu stāties pretī, ja būtu jākaujas. Un mēs esam iecerējušas mesties cīņā uzreiz ar visu pasauli.”

Šī grāmata piesaistīja ar tādu enģelisku vāka dizainu un autoru. Cik noprotams Pjērs Andresels ir pseidonīms. Tātad, Karena Bliksena. Viņa bija neparasta sava laikmeta sieviete. Dzimusi Dānijai piederošajā Zēlandes salā. 1914. gadā viņa apprecējās ar savu zviedru brālēnu baronu Broru fon Bliksenu-Fineki. Šīs laulības notika pēc neveiksmīgas mīlas dēkas ar viņa brāli. 1914. gadā pāris pārcēlās uz Keniju, kur viņi izlietoja savus ietaupījumus, lai ierīkotu kafijas plantāciju. Vīrs viņai bija neuzticīgs. Pirmā laulības gada beigās Karenai tika diagnosticēts sifiliss, ar kuru viņa slimoja īpaši smagā formā. Bliksenu pāris izšķīrās 1925. gadā. Viņa paliek Kenijā savā fermā viena un turpina iesākto rūpalu, bet sākusies ekonomiskā krīze viņu izputina. Viņas dzīve ir piedzīvojumu pilna un, cerams, ka tā iespaidoja šīs grāmatas rakstīšanu. 19. gadsimta vidus. Divas labi audzinātas jaunavas- Lūkana un Zosina- attopas neapskaužamā situācijā- viņas ir palikušas bez pajumtes un bez aizstāvjiem, un nu par izdzīvošanu nākas cīnīties pašām. Mirklī, kad viss jau sāk šķist pagalam bezcerīgs, uzrodas pavecāks skotu mācītājs ar sievu un cēli piedāvā abām jaunavām braukt uz Franciju, kur viņas varēs dzīvot un izglītoties šo žēlsirdīgo cilvēku pajumtē. Tomēr patiesība nebūt nav tik rožaina. Grāmatas anotācijā stāv rakstīts, ka šis ir spriedzes pilns šausmu romāns. Spriedze bija, bet šausmas kaut kā nesalasījās.