Aija. Jānis Jaunsudrabiņš
“Te nu bija viņa sirds lolojums, par kuru viņš nebija mitējies domāt ilgus gadus. Šis smaids nu bieži pavadīs viņa soļus. Šīs rokas, tik tīkamas un spēka pilnas, noglaudīs rūpes no viņa pieres un darīs dzīvi tīru un gaišu. Nu viņs bij bagāts un laimīgs. Nekad viņš savā mūžā nebij jutis otru otru cilvēku sev tik tuvu. Nekad nebij apzinājies sievieti kā savu neatņemamu daļu , kā savu piederumu. Viņš reizē jutās kā valdnieks un reizē vergs.”
Es šo 1977.gada veco izdevumu ar bezgalīgi skaistajām Induļa Zariņa ilustrācijam lasīju ar prieku un interesi, kaut gan jo tālāk romānā, jo vairāk prieks saplok tās čūskas Aijas dēļ. Vēl aizvien aktuāls ir šīs sievietes - Aijas raksturs. Vēl aizvien Aijas ir sastopamas visapkārt - un es pat teikšu, ka tādu ir ļoti daudz. Iemesls tam ir tikai viens - Jānis var arī atteikties no viņas, bet Aija tik un tā izdzīvos... Izdzīvos jebkuros apstākļos, jo ir spējusi izdzīvot līdz šodienai - tā pati Aija. Un valoda, vai var iemīlēties valodā, kuru tu lieto katru mīļu dienu? Var, jo tā ir tik dzīva, tieša, tēlaina.