“Desmit dienas pēc kara beigām mana māsa Lora ar automašīnu nogāzās no tilta. Tilts tika remontēts: viņa izbrauca tieši caur brīdinājuma zīmi. Mašīna iekrita aizā simts pēdu dziļumā, izbrāzdamās caur koku galotnēm, jaunu lapiņu piespilvotām, tad uzliesmoja un ievēlās seklajā tērcē aizas dibenā. Mašīnai virsū sakrita tilta atlūzas. No viņas palika pāri tikai pārogļojušās krimstalas.”

Romāns “Aklais slepkava” 2000.gadā saņēma Bukera balvu. Tā pamatoti tiek uzskatīta par vienu no prestižākajām literārajām balvām, kas piešķirta par rakstītu darbu angļu valodā. Tas jau vien liek šai grāmatai pieiet ar zināmu pietāti. Kas ir tas, kas padara šo romānu tik īpašu? Sižets, kas caurvīts ar intriģējošiem pavērsieniem, tādām smeldzīguām sentencēm, miklainiem mājieniem, asprātībām, dīvainiem elementiem.  Autores rakstnieces talants atspoguļojot to īsto dzīvi - ar tās ķīviņiem, problēmām un brīnumiem. Grāmatas anotācijā stāv rakstīts: Patiesībā Mārgareta Atvuda uzrakstīja nevis vienu romānu, bet vairākus, tikai viņa tos ielika vienu otrā, kā ligzdojošā lellē. Stāsts par divām māsām Īrisu un Lauru, kurām ir ko slēpt.